Romiešu civiltiesības

Romas valstī ar juridisko terminu persona (persona) apzīmēja tikai brīvu cilvēku (homo liber), kas bija tiesību subjekts. Vergs (servus) netika uzskatīts par cilvēku, bet gan par tiesību subjektu, t.i, lietu ar kuru varēja darīt ko grib, pat pārdot un nogalināt. Juridiskie termini cilvēks un persona netika uzskatīti par sinonīmiem. Vergam nepiemīt tiesībspēja, savukārt, personai tā piemīt.
Fiziskās personas

Romietis iegūst tiesībspējas ar dzimšanas brīdi, protams, ja vien abi vecāki vai vismaz māte ir brīva persona. Vēl nedzimušam bērnam nav tiesību, bērns kļūst par tiesībspējīgu subjektu mirklī, kad atdalās no mātes miesām.
Jurists Gajs saka, ka: ”Romas pilsoņiem pieder brīvība, pilsonība un ģimene: tres sunt, quae habemus; libertatem, civitatem et familiam.”1 Protams, bez šīm tiesībām Romas pilsoņiem bija arī citas tiesības: tikai personai bija tiesības piedalīties un balsot tautas sapulcē, lemt politiskus jautājumus, nodibināt likumīgu laulību un ģimeni, slēgt līgumus, iegūt īpašumā visāda veida lietas (tai skaitā vergus), taisīt testamentu un pieņemt mantojumu, tikt ievēlētam valsts amatā. Uzskaitītās tiesības tika uzskatītas par pagodinošām tiesībām (ius honorum) Būtiski ir piebilst, ka ne visiem brīviem cilvēkiem bija pilna tiesībspēja vai arī tiesībspējīgiem pilna rīcībspēja.
Juridiskās personas

Senie romieši izdalīja ne vien fiziskas personas, bet arī juridiskas (pašvaldība, privātiestādes u.c.), kas bija neatkarīgas no fiziskajām. Tām pieder sava manta. Tā kā juridiskas personas bija tikai juridiski pieņēmumi, kas pastāv tiesībās, tad viņiem bija tiesībspēja, bet rīcībspēju viņu vārdā īstenoja pārstāvji (slēdz līgumus, sūdzējās tiesā u.c.), bet neskatoties uz to juridiskās personas tika uztvertas kā patstāvīgi tiesību subjekti. …