Par cik māsu prakse nepartraukti atradās attīstības un profesionalizācijas posmā, tad 19. gs. tas noveda pie Māsu padomes nodibināšanas, kas radās Londonā 1899 g. ar nolūku uzlabot veselības aprūpi, māsu pakalpojumu kvalitati, māsu ekonomiskos un darba apstākļus.
Sakot ar 1945. g. māsu praksi ietekmē strauja medicīnas un tehnikas zinātņu attīstība, kuras iespaidā māsu daba pamatfunkcija – pacienta aprūpe – praktiski tiek izskausta aizstajot to ar ārstu mainīgo vajadzību izpildīšanu, tadējādi ieņemot palīgpersonāla lomu.
20. gs. pirmajā pusē māsu darbs bija iejūgts likumu, politikas un militārisma procedūru jūgā.
Tikmēr Latvijā eiropas medicīnas tradīcijas ienesa vācu krustneši. Hospitāļu būvniecību atbalstīja katoļu baznīca ar nodomu tādējadi nostiprināt savu varu. 1220. g. bīskaps Alberts parakstīja dokumentu par Svētā Gara hospitāļa izveidošanu, kas tā pat kā citi hospitāļi Latvijā atgādināja vairāk patversmes.
13. gs. beigās Rīgā darbību uzsāka Pelēko māsu jeb begīņu konvents no kuram zināmākā ir māsa Menborha. Sīs māsa pilsētā veica dažadu slimu un nespējīgu cilvēku kopšanas un aprūpēšanas darbus, kā arī palīdzēja audzināt un izglītot bērnus. Šis darbs kopumā bija brīvprātīgs, taču pirms tam bija jāapgūst noteiktas zināšanas slimnieku kopšanā. Šī kustība pastāvēja līdz 15. gs. beigām.
…
