Tomēr ne jau tevī ir vaina – šī sabiedrība ir tā, kurai nepieciešami risināt problēmas – viņi ir tie, kas patiesībā ir nicīgu smieklu vērti, tikai ir par gļēvu, lai to atzītu. Man rūp mans stāvoklis šinī „diženajā” sabiedrībā, tāpēc gluži tāpat kā viņi katrs, es dzīvoju ar liekulības masku – kaut gan žēl.
„Vai jautājums nav saprašanās tiltiņš, ko cilvēks pārsviež uz otru cilvēku?” Ar šiem M. Kunderas vārdiem varētu atbildēt uz to, kāpēc mēs jautājam. Un vienalga, vai tas, ko pajautājam, mūs interesē, vai gluži vienkārši – meklējam kādu, no kura nebūtu jābaidās kā no Dukša. Mēs esam vientuļi. Un man rūp vienīgi tas – kāpēc..
…
