Vispirms laikam jāpaskaidro mans viedoklis par latvju dainām. Visbiežāk šīs lieliskās latviešu tautas dziesmas tiek uztvertas kā ļoti ļoti senas, gandrīz 1000 gadus vai pat vairāk atpakaļ sacerētas. Bet vai to var pamatot un pierādīt? Vai pēc krustnešu iebrukuma, pēc Evaņģēlija pasludināšanas, kaut arī senlatviešiem nepieņemamā un nesaprotamā veidā, dainas netika sacerētas? Manuprāt, dainu sacerēšana vai variēšana turpinājās līdz pat 19. gadsimtam. Pieļauju, ka arī vēl 20. gadsimtā šis process turpinās, jo katram taču gribas “uzlabot” to, kas šķiet novecojis. Krustneši pirmie atstāja rakstiskas liecības par senlatviešu un citu baltu tautu reliģiskajām ieražām, reliģiskos rituālus. Tie viņos atstāja lielu izbrīnu, piemēram, ugunskapu rituāls, mūžīgā uguns, svētbiržu, svēto koku, ūdeņu, čūsku un krupju godāšana, dievestību pielūgšana. Krustnešu nestā Evaņģēlija vēsts bija ar varu spiesta, manuprāt, tā varēja izsaukt tikai dabisku pretestību. Arī šodien grūti ir pieņemt to, ko mums uzspiež ar varu.
Tāpēc šis jautājums par Saules koku latvju dainās nebūtu jāaplūko tikai no vienas puses, bet jāņem vērā būtu arī tas apstāklis, ka mūsu senči bija dzirdējuši gan par Dievu, gan par Jēzu Kristu, gan par pestīšanu. Protams, jautājums, cik lielā mērā latvieši to pieņēma un cik viņiem tas bija izprotams, paliek atklāts. Tāpat arī nebūs iespējams precīzi noteikt, kurā gadsimtā katra konkrētā tautas dziesma ir radusies. Arī tas, ka vienas tautasdziesmas dažādi varianti ir pierakstīti dažādos Latvijas nostūros – gan Kurzemē, gan Latgalē, gan Vidzemē, gan Zemgalē. Tas, manuprāt, parāda tikai to, ka tautas dziesma ir ceļojusi līdz ar cilvēku.…
