Ajūrvēdas vēsture un tās pamatprincipi

Izmeklēšanā ārsts izdara secinājumus par pacientu kopumā, viņa temperamentu, disciplinētības pakāpi, ieradumiem, gremošanas stāvokli, intelektu, iedzimtību, emocionālo stāvokli, imūnsistēmas darbību, vēlmi izārstēties un konstitūcijas tipu.
Ajūrvēdiskajā izmeklēšanā ir vairāki soļi:
• vizuāla apskate;
• anamnēze, iztaujāšana;
• pulsa diagnostika;
• palpācija, perkusija un auskultācija;
• papildu izmeklēšanas metodes- asins un urīna analīzes.
Tad nosakām gan ķermeņa pašreizējo jeb izmainīto konstitūcijas stāvokli - vikriti, gan pamatkonstitūciju - prakriti.

1. AJŪRVĒDA UN CILVĒKA POTENCIĀLS
Ajūrvēda māca, ka cilvēks ir mikrokosmos, Visums. Cilvēks ir makrokosmosa ārējo spēku vide. Cilvēka individuālā pastāvēšana ir neatņemama no vispārīgās kosmiskās izpausmes. Holistiskajā nozīmē ajūrvēdas skatoties uz veselību un slimībām ņem vērā cilvēkam piemītošo saikni starp individuālo un kosmisko garu, individuālo un kosmisko apziņu, enerģiju un matēriju.
Atbilstoši Ajūrvēdai, cilvēkam piemīt 4 bioloģiskās un garīgās tieksmes: reliģiskās, finansiālās sekmes, reprodukcija un brīvība. Lai tās īstenotu ir nepieciešama laba veselība.
Ajūrvēda palīdz veselam saglabāt veselību, slimajam to atjaunot. Tā ir medicīniska metafiziska zinātne par atveseļošanos. Praktizēt ajūrvēdu nozīmē veicināt labklājību, veselību un radošo izaugsmi.
Praktiskās pašizveseļošanās zināšanas var apgūt jebkurš izzinot ajūrvēdu. Var būtiski paildzināt dzīvi, tikt vaļā no ciešanām, sabalansējot visas enerģijas ķermenī. Indivīda spēja pašizveseļoties – ajūrvēdas pamatkoncepcija.
…