Pērkons ir viena no galvenajām debesu dievībām latviešu, leišu un vairākās citās indoeiropiešu senreliģijās. Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.
Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā.
Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelžu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo.
Pasakās un teikās Pērkons vajā ļaunos garus un velnus. Pērkona dēli palīdz savam tēvam karā pret Jodu un Jodu māti, kuri Pērkonam, šim gaismas spēkam, stājas pretī kā tumsības spēki.…
