Atšķirībā no Aristofāna Plauts izvairās no politiskiem asumiem, kā arī nepdara dievus par situācijas komēdijas varoņiem (Varrona sarakstā atrodama tikai viena tāda komēdija – jau pieminēts darbs „Amfitrions”), Romas sabiedrība šāda veida lugas nepieņemtu.
Palliātā nav kora partiju, tomēr dziedāšanai Plauta teātrī bija nozīmīga vieta. Tā palīdzēja veidot uz skatuves jautrības atmosfēru.
Būdams palliātas pārstāvis, Plauts seko tradīcijai: neiziet no grieķu komēdijas sižetiem un apstākļiem. Zināmā mērā šī tradīcija bija ļoti izdevīga un ērta, jo daudz mazāk ierobežoja viņa daiļradi – daudz ērtāk bija izsmiet lielībniekus – karavīrus un aprakstīt vergu nedarbus, kad komēdijas darbība notiek Grieķijā. „Mūžīgā pilsētā” nepaciestu nedz ņirgāšanos par Romas pilsoņiem uz skatuves, nedz vergu, kas izrādījās gudrāks par savu saimnieku. Plautam patika attēlot grieķu sliktākās īpašības un tas varētu glaimot romiešu pašapziņai.
Plauta valoda ir tautas valoda, bet ne jau tā, ko runāja vergi, tirgotāji, amatnieki, kuru varēja dzirdēt Romas ielās, bet gan mākslinieciski pārstrādāta tautas valoda. Plauts pieļauj savos darbos grieķu vārdus, atšķirībā no Līvija Andronīka un Gneja Nēvija. Tiesa gan jāmin, ka viņš izmanto tikai tos vārdus un izteicienus, kas tika izmantoti tautas latīņu valodā. Plauts tika uzskatīts par īstu vārda meistari. Tā, piemēram, romiešu zinātnieks Elijs Stilons teica, ka „ja Mūzas vēlētos runāt latīniski, viņas runātu Plauta valodā”.
…
