2011. - 2015. g.
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 5 | |
| 1. | Bērna izcelšanās noteikšana | 7 |
| 2. | Paternitātes pieņēmums, ja vecāki ir reģīstrējuši laulību | 13 |
| 3. | Paternitātes pieņēmums bērnam, kas dzimis pēc laulības izbeigšanās ar šķiršanu vai atzīšanu par spēkā neesošu vai ar vīra nāvi | 17 |
| 4. | Bērns, kurš dzimis mākslīgās apaugļošanas rezultātā | 22 |
| 5. | Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana | 26 |
| Secinājumi | 36 | |
| Literatūras saraksts | 37 |
Secinājumi
1. Bērna izcelšanās noteikšanas institūta galvenais uzdevums ir aizsargāt bērna intereses. Tātad Latvijas Republikai ir jāaizsargā bērna intereses, dzīvība, veselība jau no pašas bērna dzimšanas. Civillikums nosaka arī bērna vecakiem pienākumus pret bērniem un, lai šos pienākumus pildīt ir jānosaka bērna izcelšanās no vecākiem. Civillikums paredz normas, kuras nosaka, kas tiek uzskatīts par bērna tēvu un māti.
2. Uz paternitātes pieņēmuma pamata par bērna tēvu tiek atzīts bērna mātes vīrs. No vienas puses tas liekas absurdi, jo gadījumos, kad bērna māte faktiski nedzīvo ar savu vīru ir skaidrs, ka viņš nevar būt bērna bioloģiskais tēvs. Bet no otras puses, tādā veidā likumdevējs aizsargā laulības un ģimenes institūtu. Manuprāt, paternitātes pieņēmuma institūts ir ļoti pareizi regulēts Civillikumā, jo tas kalpo sabiedrības morāles pastāvēšanai.
3. Ar laulības šķiršanu izbeidzas laulības attiecības, arī tiesības un pienākumi, kas ir laulātajiem. Taču, ja tiek šķirta laulība tam nekādā veidā nav jāatiecās uz bērna tiesībām. Ja bērna vecaki ir šķīruši laulību. Civillikumā ietverts regulējums ir loģisks un kalpo bērnu tiesību aizsardzībai un ievērošanai.
4. Medicīnisko apaugļošanu, bērna mātei atrodoties laulībā, bez vīra piekrišanas veikt nav iespējams. Tas nozīmē, ka ar savu piekrišanu, tēvs atzīst, ka viņš ir bērna tēvs un vēlāk šo faktu apstrīdēt nevarēs. Civillikums pagaidām neregulē to bērnu juridisko statusu, ko ir dzemdējusi surogātmāte. Saskaņā ar Civillikumu par bērnu māti tiek atzīta sieviete, kas bērnu dzemdējusi. Es uzskatu, ka Civillikumā nākotnē ir jāietver normas, kas regulētu arī doto situāciju, jo pasaulē bērnu skaits, kas dzimst tādā veidā ar katru gadu kļūst vairāk. Pagaidām, Latvijā nav bijuši tādi gadījumi, bet ja Lavijas likumi to atļaus, tad arī Latvijas teritorijā dzims bērni, kurus iznēsās surogātmāte.
5. Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana mūsu ekonomiskajos apstākļos kļuts arvien aktuāla. Uz doto brīdi bērna bioloģisais tēvs nevar apstrīdēt paternitātes pieņēmumu un es uzskatu, ka Civillikumā ir jāparedz tiesības bērna bioloģiskajam tēvam apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, tādā veidā, lai tiktu savstarpēji samērotas gan bioloģiskā tēva, gan bērna un bērna ģimenes intereses.
…
Uz paternitātes pieņēmuma pamata tiek nodibinātas bērna un tēva juridiskās, sociālās un radniecības attiecības. Taču ne vienmēr ar paternitātes pieņēmumu par bērna tēvu tiek atzīts bērna bioloģiskais tēvs. Šeit arī rodās problēmas, jo paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tikai tiesā un kamēr tas nav apstrīdēts, bērna bioloģiskajam tēvam nav nekādu tiesību un pienākumu pret savu bērnu. No vienas puses tas liekas absurdi, jo gadījumos, kad bērna māte faktiski nedzīvo ar savu vīru ir skaidrs, ka viņš nevar būt bērna bioloģiskais tēvs. Bet no otras puses, tādā veidā likumdevējs aizsargā laulības un ģimenes institūtu. Civillikumā ietvertās normās vēl ir saglabājusies morāle, kas neglābjami sāka zaudēt savu samēru kopējā vērtību veselumā. Mūsdienu sabiedrībā ir izplatīts uzskats, ka visu izšķir tiesību normas, ko bieži vien propogandē valsts vara. Morāles, reliģijas un tiesību normas ir vienots organisms, kas veido sabiedriskās attiecības. Izjūkot šo attiecību līdsvaram un sabiedrībai nosveroties par labu kādai vienai no šīm vērtībām, sekas var būt neparedzamas.
