Apkopojot visu augstāk minēto, var secināt, ka lielākoties valdības izvirzīja augstus mērķus, kuri vairumā gadījumu netika panākti (ilgstošais jautājums par privatizāciju, pensijām, ekonomisko izaugsmi, demogrāfijas uzlabošanu, korupcijas, noziedzības apkarošana u.c.), kas nozīmē, ka notika konsekventa mērķu atkārtošanās un pārklāšanās, kas, no vienas puses, liecina par ilgstošu stabilitāti, taču jāņem vērā, ka paņēmieni, ar kuriem notika virzība uz šiem mērķiem, bija krasi atšķirīgi (piemēram, atsevišķas valdības uzsvēra nepieciešamību veidot ciešākas saiknes ar Krieviju un NVS, kamēr citas – ES un NATO, kas neļauj nostiprināt konkrētu nostāju ilgtermiņā).
Ņemot vērā valdību salīdzinoši īso “mūžu”, lai nodrošinātu pilnīgu Ministru kabinetu efektivitāti, būtiski būtu veidot to darbību un mērķus konsekventi balstoties kādos pamatprincipos vai pat paradigmās. Piemēram, ja par valsts politikas mērķi tiek izvirzīta iestāšanās ES un NATO, nevajadzētu būt pieļaujamām jebkādām atkāpšanās iespējām, kas var rezultēties ar mērķa neizpildi, kā tas izteikti bija Andra Bērziņa valdības laikā, kad būtiski tika apdraudēta Latvijas potenciālā dalība ES.
Tāpat jāuzsver pēctecības nodošanas faktors – nereti radās situācijas, kad ministru amatos stājās nesagatavotas personas (pat “ielikteņi”), kuriem neatlika nekas cits, kā sākt no nulles, jo politiķu vidu nenotiek deliberācija un netiek veidots diskurss.
Bieži kā svarīgākais iemesls valdības darbu apturēšanai bija nesaskaņas iekšēji (koalīcijā) vai ārējais (opozīcijas) spiediens. Tādēļ būtiski ir ņemt vērā visus viedokļus un mācēt rast kompromisus, neatkarīgi no tā, cik pretrunīgi šie uzskati var būt.
…
