Vēlā vakara stundā, kādā tumšā pagraba krodziņā pie bāra letes sēž saguris, nomākts vīrietis vārdā Edgars. Viņa dzīve nav bijusi diez ko spoža. Arī šī diena bija pelēcīga un garlaicīga.
Pie letes bārmenis piedāvāja nogaršot kādu īpašu vīnu, lai Edgaru kaut mazliet iepriecinātu. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija intriģējoša, kas tas par vīnu varētu būt. Bārmenis eleganti pasniedza glāzi un ielēja vīnu.
Edgars sāka vērot. „Glāze ir tik dzidra, tās forma ir tik perfekta, tik skaista, ka bail pieskarties ar saviem netīrajiem pirkstiem”, viņš domās sāka runāt ar šo glāzi. Edgars tika apburts, kad sāka vērot vīnu. Viņš aizmirsa, ka atrodas bārā. Eksistēja tikai viņš pats un vīns apburošajā glāzē. Edgars stāstīja, ko redz un domā: „Ak, cik šis vīns ir tumši, tumši sarkans... tumšāks par asiņu krāsu, atgādina pārgatavojošos ķiršu sarkano krāsu.....…
