Pašos pamatos romāns vēsta par trīs jaunu puišu – dezertieru – gaitām Kurzemē kara beigu posmā – 1944. – 45. gados. Bet es teiktu, ka tas ir tikai ārējais vēstījums, jo romāns ir ļoti daudzslāņains – tas ir gan kā tīri dokumentāls materiāls, jo tajā precīzi attēloti dažādi notikumi, varoņi, māju nosaukumi, vietas, situācijas utt, gan eksistenciālā šī darba pamatbūtība – cilvēks un viņa vieta, nozīme, jēga pasaules esībā. Pat nezinot var secināt, ka šis ir autobiogrāfisks darbs – galvenā varoņa vāds ir Ego – rakstnieks pats, viņa ego. Un darbs ir eksistenciālisma žanrs, par ko liecina ļoti daudzi faktori, pirmkārt jau vēstījuma veids. Ja godīgi, personīgi man bija ļoti grūti lasīt, jo valoda ir ļoti īpatnēja. Rakstīšanas stils Sodumam vispār ir diezgan savdabīgs un atšķirīgs no citiem autoriem. Izteiksmes veids ir ļoti lakonisks, teikumi ļoti īsi, reizēm pat radās sajūta, ka autors darbojies kā stenogrāfs – it kā būtu sēdējis kaut kur 13. rindā, 13. krēslā un pierakstījis attiecīgajā brīdī vērotās izrādes raisītās izjūtas un asociācijas. Tāpat šeit manāmas eksistenciālisma stilam raksturīgā valoda tiešuma ziņā – viss tiek pateikts tieši tā, kā tas ir, bez jebkādiem izskaistinājumiem, pārspīlējumiem, liekām jūsmām, patosa utt. Protams, ka šis darbs ievērojami atšķīrās no visiem pārējiem līdzgaitnieku sacerējumiem un ne velti Sodums ir nodēvēts par latviešu literatūras modernistu. …
