Pirmās nodaļas sākumā ir stāstīts par to, ka latvietis ir vergs līdz pat dvēselei, ilgu gadu apspiestības dēļ. G.Merķelis apraksta to, kā latvieši 12.gadsimtā izturējušies pret ieceļotājiem, ka bijuši ļoti laipni pret tiem un teikuši, lai atgriežas atkal. Ieceļotāji arī atgriezušies, tikai ar karaspēkiem un viltīgiem garīdzniekiem, un iekarojuši latviešu zemi. Daudz ir stāstīts par to, ka latvieši visu sev darināja paši, gan ieročus, gan apģērbus utt. Latvieši esot bijuši zemkopji un mednieki, ģērbušies no liniem vai vilnas darinātos apģērbos.
G.Merķelis stāsta arī par to, ka latvieši pieņēma to, ka viņiem jāvergo svešinieku labā. Par to, ka par latviešu zemi vienmēr kāds cīnījās un latvieši palika vergi uz ilgu laiku. Viņš (Merķelis) arī daudz stāsta par to, ka tas, ka latvieši vergo, ir pamanāms viņu sejās. Ka tiem ir pārvērstas, drūmas sejas, kas ņirdzīgi stāsta par badu, bezjūtību un gļēvu verga darbu.
Kopumā, Merķelis uzskatīja, ka latviešu raksturs, ilgās verdzības dēļ, ir ļoti izmainījies, ka viņi kļuvuši daudz pakļāvīgāki, to, ka viņi ir vergi pilnīgi varot redzēt viņu sejās. G.Merķelis arī daudz apraksta latviešu dzīvesvietas, ģērbšanās stilu, dzīvi verdzībā, to kā tā sākusies. …
