Renesanses ģēnija Leonardo da Vinči (1452 – 1519) personība uzplauka un veidojās Florences kultūrā un visai drīz jau sāka polemiku ar to. Pat viņa plašie un daudzveidīgie eksperimenti eksakto zinātņu jomā neoplatoniķu aprindās tika uzņemti ar zināmu pretestību.
Savā daiļrades agrīnajā periodā (ar zināmu Verokio iespaidu) top vairākas Leonardo Madonnas, t.sk. arī lieliskās Minhenes Pinakotēkas ”Madonna Benua”. Agrīnajās Leonardo gleznās gaismai, kura plūst pāri figūrām, ir divi avoti – no priekšpuses un aizmugures. Leonardo vēlas iegūt apjoma efektu, tāpēc pastiprina kontūru, bet viena otrai pretī ejošās gaismas izplūst, tomēr tās koncentrējas uz konkrētām formām, kas arī rada t.s. sfumato efektu. Minhenes Madonna ir ļoti tuva Verokio bistei ”Dāma ar ziediem”: gaisma nedaudz atblāzmo apmetņa krokās un sejā, kontūras ar nodomu neuzsvērtas, lai radītu iespaidu, ka figūra atrodas kādā neaptveramā atmosfērā. Jau agrīnajos darbos Leonardo meklē saskarsmes punktus starp gaismas avotu un attēla priekšplānu.…
