Empātiju ik katrs no mums izmanto ik dienas un darām to neapzināti. Tā darbojas neatkarīgi, dažkārt neievērojot doto situāciju un otra cilvēka ekspresīvo uzvedību. Citam šīs spējas ir izteiktākas un tas tās bieži pielieto, citam ne. Tā ir veiksmīgas komunikācijas un savstarpējo attiecību veidošanas pamats. Citu cilvēku mentālās pasaules iztēlošanās nevar tikt neievērota.
Vienkārši runājot empātija ir spēja iejusties otra cilvēka psihiskajā stāvoklī, uztvert un izjust to pašu, it kā iedomājoties sevi šī cilvēka vietā, paraugoties uz notiekošu viņa acīm un līdz izjust. Ļoti interesanti par “līdzi jušanu”, kas gan šeit nav domāta kā empātija, rakstīts, kādā vecā un vērtīgā psiholoģijas grāmatā, kurā Rīgā izdota 1927. gadā, autors Prof. Dr. Vilhelms Jerūzalems raksta: “Līdzjūtības pirmcēlonis meklējams tai apstāklī, ka svešu kustību uzskatīšana mūsos modina dziņu atdarināt šās kustības. Ja nu šās kustības ir afekta izteiksme, tad pateicoties kustību atdarinājumam, rodas ari pats afekts. Bērni, redzēdami kādu raudam, iesāk ari paši tūlīt raudāt. Ja redzam, ka kāds ievainojas ar nazi, tad griezienu attiecīgā vietā jūtam pie mūsu pašu ķermeņa. Tāpat redzot bērnus, kas trakulīgi skraidelēdami spēlējas, mēs ieslīgstam līdzīgā noskaņā, jo mēs atdarinām mazākais viņu kustības”.[1;165,166]
Šīs sarežģītās un reizē tik vienkāršās empātijas skaidrojumu, definīcijas, teoriju rašanos un tās nozīmi mēģināšu atklāt šajā referātā.…
