Miķeļdiena

Miķeļi ir ziemas sākuma svētki, ko svin 29. septembrī. Šī diena pazīstama kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Miķelim. Vārds Miķelis ir radies no vārda Mihaels, kas nozīmē ‘dievam līdzīgs’. Tomēr daudzām tautām, tāpat kā latviešiem, šie svētki tiek svinēti ar citu nozīmi. Miķeli ir Rudenāji, Apjumības jeb Appļāvības – pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.
Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kas diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Miķeļiem – Apjumībām tūlīt seko Dievaines jeb veļu laiks. Tad pēc Apjumību priecīgajām un jautrajām svinībām, Miķeļu tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais veļu laiks.
Miķeļus svin 29. septembrī. Miķeļus sauc arī par Appļāvībām jeb Jumja dienu. Rudens saulgriežus svinībām ir divas dažāda rakstura izdarības: saulgriežu svinības, kur galvenā loma ir Dievadēla Miķeļa klātbūtnei, un ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu. Sekojošā Dieva diena jau uzskatāma par veļu laika ievadītāju.
Miķelis dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu. Līdzīgi Ūsiņam Miķelis rūpējas par zirgiem, bet viņa gādība sākas rudenī. Miķelim ir arī bagāta sieva.
Jumis latviešiem ir auglības un svētības nesējs. Vārds “jumis” tulkojams divējādi:
1) senindiešu valodā atsavinājums “yama-h” nozīmē – sapārots, tātad – dvīnis;
2)vārda “jumis” atvasinājumi: senindiešu “yuvati” – piesiets;
latviešu – jumt, darināt jumtu.
Jumja zīmes ir divas vārpas uz viena stiebra, uz viena salma; divi linu stiebri, kas saauguši kopā; ceriņu zieds ar vairākām, nekā parasts, ziedlapiņām.
Pēc senču ticējumiem Jumis ir mazs vīriņš, kuram “Miežu svārki, rudzu krekli, apenīša cepurīte” vai “Rudzu vārpa, mieža vārpa aiz caunīšu cepurītes”. Jumim ir sieva, tāpat kā citiem gadskārtu teiksmju tēliem. Jumala palīdz briedināt labību tīrumā.
Ziemu, Jumis pavada klētī vārpu vainagā, ko meitas nopinušas no beidzamām pļāvuma vārpām un glabājušas pie sienas pakārtu vai arī tīruma velēnā. Līdz ar dabas atmošanos arī Jumis ir nomodā par visām norisēm druvā. Rudzu ziedu laikā viņš vizina Jumaliņu, priecājoties par mitekli un tīrumu auglību. Tiklīdz labībā metas vārpas, Jumis sev par mitekli izraugās divas vārpas vienā stiebrā. Šīs vārpas visi cītīgi meklē, jo tās nes laimi atradējam.…