Patiesībā, katrs no mums – cits retāk, cits biežāk – parādās starp veselības aizsardzības dienesta pacientiem, citi profesionāli darbojās šajā sfērā. Stājoties šajās attiecībās, cilvēks uztic profesionālam – mediķim – pašu dārgāko, kas viņam ir – savu veselību, pat paša dzīvību. Pacients tajā brīdī cer uz noteiktu kvalifikācijas līmeni un profesionāļu meistarību. Bet pat visaugstākais profesionālisms pats pa sevi nenesīs pacientam labumu, ja nebūs balstīts uz speciālistu morālām īpašībām – viņa pienākuma un atbildības apziņas, līdzjūtības, humānās pārliecības.
Mediķu un pacientu attiecību pamatā ir pacienta tiesības un katra pašcieņa. Pacients, ar kuru saskārās mediķis, var izjust dziļas ciešanas, dēļ kurām viņš pat var zaudēt cilvēcisku izskatu; viņš var būt par pēdējo alkoholiķi vai narkomānu, iesīkstējis noziedznieks, garīgi nepilnvērtīgs; viņš var būt smagi izkropļots, var būt bez samaņas vai uz nāves sliekšņa; vel jo vairāk – mediķiem bieži nākas saskarties ar mirušā ķermeni, kā arī ar būtni, kas tikai perspektīvā iegūs cilvēcisku dzīvi. Visās šajās, kā arī citās ne mazāk smagākās situācijās, mediķis nedrīkst aizmirst par to, ka cilvēks, salīdzinājumā ar nedzīvu būtni vai labi attīstītu lopu, ir īpašas uzmanības cienīgs. Cilvēka cienīgais vārds ir katram neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, panākumiem, finansiālām un citām iespējām. Kas attiecās uz cilvēka tiesībām, tad šeit, pirmkārt, jāsaka par to, ka katru ir jāuztver kā personu.…
