Vērtējums:
Publicēts: 12.01.2011.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Eksāmena atbildes filosofijā', 1.
  • Konspekts 'Eksāmena atbildes filosofijā', 2.
  • Konspekts 'Eksāmena atbildes filosofijā', 3.
  • Konspekts 'Eksāmena atbildes filosofijā', 4.
  • Konspekts 'Eksāmena atbildes filosofijā', 5.
  • Konspekts 'Eksāmena atbildes filosofijā', 6.
Darba fragmentsAizvērt

30. Integratīvā jurisprudence.
20.gs.o.p.radās pieeja, kuru dēvē par integratīvo jurisprudenci (IJ). Tā ir vairākas dažādi ievirzītas teorijas, kā savienot dažādos viedokļus, kas izteikti jautājumā par tiesības iedabu. Šo tiesiskās domāšanas formu var pieskaitīt analītiskā tipa pētniecībai, jo šajās izstrādēs tiek plaši un iecietīgi apspriestas visdažādākie tiesības skaidrojumi, nevienu nenoliedzot tikai tāpēc, ka tas nesakrīt ar autora pamatdomu. Par IJ aizsācēju tiek uzskatīts tiesībpētnieks Karloss Kossio. Dž.Holla normatīvi integratīvā koncepcija. Holls kļuva pazīstams kā viens no spilgtākajiem IJ pārstāvjiem. Savā koncepcijā viņš ir mēģinājis sintezēt līdz tam par nesavienojamiem uzskatītās PT un DT doktrīnas nostādnes. DT uzliek uzsvaru uz juridiski nozīmīgu ētisku principu (vērtību) kopuma. Savukārt, juridiskais pozitīvisms liek akcentu uz tiesību kā valsts pavēlēm, uz to, ko valsts ir pasludinājusi par normu. Atšķirībā no tiesības koncepcijām, kas mehāniski nodala vērtības, faktus un tiesības forma, Holls savā integratīvajā jurisprudencē piedāvā novērst šādu vienpusību tiesības izpratnē. Holls piedāvā nodalīt šādus blokus – tiesības ontoloģiju, socialoģiju un tiesības aksioloģiju. Nodalot šos blokus, pēc Holla domām, būtu iespējams radīt integratīvu jurisprudenci. Holls norāda, ka IJ nav duālistiska, bet seko tam, kā reāli saplūst dažādās tiesības izpratnes tradīcijās. Hollam atskaites punkts visai analīzei ir tiesības normas. H.Bermana uz tiesības vēsturi balstīta integrācija. Bermans pazīstams saistībā ar viņa darbu „Rietumu tiesības tradīcija. Formēšanās laikmets”, kur ir analizēta eiropeiskās tiesiskās iekārtas. Bermans norāda, ka viņa integratīvā pieeja atšķiras no citu autoru praktizētajām. Līdzīgi kā Hollam, atzīdams triju tiesības izpratnes pastāvēšanu – DT pozīciju, pozitīvismu un vēsturisko pieeju, Bermans aktualizē tieši pēdējo. Tā esot nepamatoti ignorēta. Dažādu zinību jomu pārstāvji katrs savu disciplīnu var labāk izprast, ja interesējas par tās vēsturi. Vēsturei esot priekšroka gan aprakstošā aspektā, gan arī normatīvā ziņā. Tiesību būtība pēc Berma viedokļa atklājas vēsturiskajā pieredzē.

Atlants