Tas notika sensenos laikos. Reiz piedzima Sirdsapziņa. Piedzima viņa nakts klusumā, kad viss dzīvais domā. Domā upe, spīdot mēnessgaismā, domā debess, nobērta ar zvaigznēm, domā zāle nakts dūmakā. Kūniņa domā ar cik raibiem rakstiem tai radīt taureni. Augi domā par savām ziedkopām, putni par dziesmām, bet zvaigznes par nākotni. Tāpēc jau naktī ir tik klusi. Dienā visi trokšņo un dzīvo, bet naktī visi klusē un domā.
Tieši tādā naktī, kad visi domāja, piedzima Sirdsapziņa. Viņa bija brīnišķīga. Viņas lielo, skaisto acu dziļumā atstarojās tālo zvaigžņu uguns. Mēnessgaisma iekrāsoja viņas seju ar savu starojumu. …
