Sociālais kapitāls ir potenciāls resurss, kas piemīt gan indivīdiem, gan grupām. Mūsdienās tas ir ļoti svarīgs, jo saliedē sabiedrību, palīdz radīt uzticību starp varu un tautu, kā arī dod iespēju, savstarpēji sadarbojoties, gūt kādu labumu ne tikai katram indivīdam atsevišķi, bet arī visai sabiedrībai kopumā.
L. J. Hanifans bija pirmais, kurš 1916. gadā ieviesa terminu „sociālais kapitāls”. Autors uzsvēra, ka vārds „kapitāls” tiek minēts tēlainā nozīmē, nevis tā ierastajā izpratnē. L. J. Hanifans skaidro, ka ierasto kapitālu kā materiālu vērtību, tagad nomainīs tādas cilvēcīgas vērtības, kā- brīva griba, brālība, līdzdalība un savstarpējie sakari starp ģimenēm, kuras veido sabiedrības grupas. (Goss A. K., Putnam D. R., 2002:4) Šī teorija daļēji sevi jau ir pierādījusi, jo mūsdienās kapitālistu sabiedrību pamazām nomaina liberāla sabiedrība, kurai pirmajā vietā ir garīgās vērtības, tomēr lai sekmīgi attīstītu sociālo kapitālu, ļoti svarīga ir arī indivīdu spēja mijiedarboties un uzticēties, veidojot savstarpējos kontaktus.
L. J. Hanifans uzsver, ka indivīds ir sociāli bezpalīdzīgs, ja tam nav kontakti ar pārējo sabiedrību.…
