Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķirami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzan daudz bērnu – zvaigznes pie debesīm. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo celdamās rītie agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis Saules meitu, Ausekļa saderēto līgavu. Sirds Saulītei iedegusies, kampusi lielo zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās nevis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgūlusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt.
Pēc citiem atstāstījumiem nevis Saule sakapājusi neuzticamo Mēnesi, bet Pērkons. Pērkons, zināt dabūjis, ka Saules meita nolaupīta, dzinies bēgļiem pakaļ, panācis tos un saspārdījis vienīgo tik briesmīgi, ka asinis tālu visapkārt aisprāgušas. Bārene, Saules meita, sava pavedēja sudraba droztalas lasīdama, gauži raudoties.…
