Katrs cilvēks ir īpašs un unikāls. Cilvēks pats vislabāk zina, kur ir viņa iespēju robeža. Nepārtraukta darbošanās uz spēku robežas neliecina par mērķtiecību. Gluži otrādi – tikai apzināti izmantojot savu enerģiju, cilvēks ilgstoši saglabās spēju veikt lielus darbus. Pasaulei atvērti, apņēmības pilni, radoši cilvēki ar vēlmi darboties, radīt, dot savu artavu attīstībai, zinātnei, kultūrai un citām sfērām ir visas pasaules lepnums – tieši ar to, ka viņi izstaro nebeidzamu darba prieku un entuziasmu. Ja runājam, ka cilvēka izturēšanos nosaka intelekts, tad ar to parasti saprotam spēju zināt un atcerēties jēdzienus, risināt problēmas, loģiski domāt, saprātīgi spriest un pieņemt lēmumus, kā arī veidot jēgpilnu saskarsmi. Cilvēkiem ir jābūt motivētiem vai jāvirza uz motivāciju, lai gūtu panākumus dzīvē un atrastu harmoniju sevī.
Noslēgumā autore vēlas teikt, ka darbiniekus vislabāk var motivēt, izrādot cieņu pret viņiem kā personībām un nodrošinot labvēlīgu darba gaisotni. Un ja tā ir, tad šķiet, ka tā ir tā lielā laime, kura ir ar mums, un parasti mēs to nemaz neapzināmies. „…Jebkurš spēj, lielākā vai mazākā mērā, noteikt savu ceļu un sekot tam” /L. Rons Habbards/
…
