Ar Austro-ungārijas impērijas krišanu pēc 1.pasaules kara beigām, uzvarētāji izveidoja jaunu valsti, kuru veidoja vairāk kā 20 etniskas grupas, Dienvidslāviju. To sauc par „pirmo Dienvidslāviju” laika periodā no 1918. līdz 1941.gadam. Šī valsts bija centralizēta un tajā dominēja serbi.
Pēc 2.pasaules kara 1945.gadā tika nodibināta „otrā Dienvidslāvija”. Maršals Tito bija šīs federācijas spēcīgs līderis. Viņam Dienvidslāviju izdevās saturēt vienotu no tās dibināšanas līdz pat savai nāvei 1980.gadā. Tito pretnostatīja Dienvidslāviju Padomju Savienībai un tādejādi radīja nesaskaņas ar Staļinu. Padomju blokādes un sankciju dēļ Dienvidslāvija attīstīja savu tirgu un diplomātiskās attiecības ar Rietumeiropas valdībām, lai arī tā bija komunistu valsts. Pēc Staļina nāves attiecības ar PSRS uzlabojās.
1981.gadā Dienvidslāvijā kopā bija 22,424 miljoni iedzīvotāju. No tiem: serbi - 36,3 %; horvāti - 19,7 %; musulmaņi - 8,9 %; slovēņi - 7,8 %; maķedonieši - 5,9 %. Par minoritātēm tika uzskatīti albāņi – 7,7, %, ungāri – 1,8 %, čigāni – 0,7 % u.c. 5,7 % no iedzīvotājiem identificēja sevi ar dienvidslāviem. Tautu izkliedētība reģionā bija liela, piemēram, serbi bija gan Serbijā, gan Horvātijā, gan Bosnijā, albāņi – lielākoties Serbijā (Kosovā) un Maķedonijā, horvāti – Horvātijā, Bosnijā un Serbijā (Voivodinā). …
