Gothardam Frīdriham Stenderam (1714-1796) latviešu literatūras formēšanās un attīstības procesos pieder nozīmīga loma. Jau pirmavotam vistuvākajā, pirmajā latviešu valodā sarakstītajā literatūras vēsturē B. Dīriķis laika posmu starp “Bībeles” un “brīvestības” periodiem nosauca par “Stendera” periodu un šeit ietvēra laikmetu no 1750. līdz 1820. gadam. B. Dīriķis G. F. Stendera darbības raksturojumā uzsvēra to aspektu, ka “Latviešiem pašiem, vēl dzimtbūšanā slodzītiem, nebija ļaut tiktāl mācīties, ka paši varētu savu valodu un rakstniecību kopt. Šis goda vīrs, latviešu dvēseli caur garīgiem rakstiem kopdams, lūkoja arī viņu prātu cilāt un sirdsjušanu modināt caur gaišām mācībām, jaukiem stāstiem un lustīgām ziņģēm. Ik katrā kārtā bija viņš ne tikai pirmais, bet arī labākais rakstnieks. Nav brīnums, ka viņa raksti ar tik lielu prieku uzņemti tape, un ir tagad (1860) pēc 70 gadiem vēl daudz no veca Stendera ziņģēm atskan ļaužu mutē”. G. F. Stenders tiešām savu popularitāti un autoritāti nezaudēja arī vēl 19. gs., bet starp sava, 18. gs. literātiem bija pati vērienīgākā personība. Stenders savu iespēju robežās arvien centies sekot tā laika literārajiem procesiem un jaunākajiem sasniegumiem zinātnēs (filozofijā, dabas zinībās, ģeogrāfijā u.c.).
…
