Gēnu inženierija ir metožu kopums, ar kuru palīdzību var veidot jaunas gēnu kombinācijas “in vitro” (laboratorijas apstākļos) un nodrošināt to eksistenci “in vivo” (dabā). Gēnu inženierija sevī ietver gan molekulāro bioloģiju, gan bioķīmiju, gan mikrobioloģiju, gan arī ģenētiku un vēl citas nozares. Kopš gēnu inženierija ir kļuvusi par reāli eksistējošu parādību zinātnē, ar to nākas saskarties cilvēkiem ikdienas dzīvē. Daudz ir runāts par gēnu inženierijas kaitīgumu, bet tas galvenokārt ir balstīts uz cilvēku neziņu par šiem procesiem, jo viss, kas nav pašas dabas radīts tiek uzskatīts par kaitīgu, nepareizu vai nelabvēlīgu. Jāatzīmē, ka gēnu inženierija nenodara ne mazākā ļaunuma pašai dabai, jo tās pamatā ir kādas konkrētas pazīmes pārnešana no viena organisma uz otru. Tas ir kaut kas līdzīgs klasiskajai selekcijai, bet atšķirība ir tāda, ka izmantojot klasiskās selekcijas metodes zinātnieks nezina, kuras pazīmes tiks pārmantotas no katra organisma, bet izmantojot ģenētiskās inženierijas metodes, zinātnieks konkrēti zina, kuru pazīmi viņš vēlas piedēvēt kādam citam organismam.…
