Skaisti apdzejot un lolot Latvijas galvaspilsētu, noslēpumaini un ar intrigu pastāstīt par neizdevušos mīlestību, iemācīt justies brīvam un it visā saskatīt tikai realitāti, manuprāt, to var iemācīties tikai no Aleksandra Čaka dzejas.
Salīdzinot ar agrāro latviešu literatūru, kurā vairāk tika aprakstīta lauku dzīve vai mazi ciemati, Aleksandrs Čaks ir pirmais rakstnieks, kurš uzdrošinājies parādīt dzīvi, kādu nevar izjust laukos dzīvojot. Dzīvi, kas norit lielā pilsētā. Dzīvi, kur ik uz soļa var sastapties ar grūtībām, ne vien fiziskām, bet arī ar emocionālām. Rīgā jau no laika gala ir bijis tā, ka visa dzīve ir lielā steigā. Nav laika pievērst uzmanību sīkumiem, uz ielas sastaptos cilvēkus redzi pirmo reizi. Dzīvo tikai šim brīdim, nedomājot par to, kas būs. Sajūta varētu būt tāda pati, kā atrastos pavisam citā laika joslā.
…
