Kādā vasaras vakarā kopā ar Aleksandru Čaku devos uz pilsētas parku. Zinot, ka Čakam pilsēta ļoti patīk, mēs nedevāmies ārpus tās. Braucot tramvajā, Čaks sāka sacerēt dzejoļus, tos man arī skaļi nolasīja priekšā.
„Beidzamais tramvajs uz Rīgu
no piestātnes
atiet bez zvana.
Beidzamais tramvajs uz Rīgu.
Trīs sievas sēž iekšā,
Es pretim
Un stūrī
Kāds piedzēries vecis.”
Tā kā ne reizi neesmu redzējusi, tramvaja stūrī sēžot piedzērušos cilvēku, jautāju Čakam par to, kāpēc dzejolī jābūt tik negatīvam tēlam. …
