Latviešiem senos laikos nebija ne skolu, ne attiecīgu skolotāju, kā arī nepieciešamo mācības grāmatu mūsu laika nozīmē, bet neraugoties uz visu to, mēs tomēr varam runāt par audzināšanu.
Senajos laikos audzināšanas pienākumus uzņēmās vecāki, piederīgie un tautas vadošie darbinieki. Viņi izvirzīja no sava vidus zināmus locekļus, kam bija jāpievērš sevišķa vērtība audzināšanas uzdevumam.
Darbodamies savās dienas darba gaitās, tikai pa brīžiem veltīja saviem audzēkņiem no tā, ko paši bija mācījušies savā dzīves skolā un atraduši par derīgu un pieņemamu.
Galvenie mācības pamati bija:
Turēt cieņā un godā savus vecākus
Uzturēt labas attiecības starp brāļiem un māsām
Uzturēt pieklājību pret citiem cilvēkiem
Nodoties visādam labam darbam
Turēt augstā godā senču tikumus.
Galvenā audzinātāja bija māte.
Bērnu mīlestība uz vecākiem, pieklājība un paklausība audzinātājiem ir pareizas audzināšanas sekas.…
