1915. gadā Latvijā iebruka vācu karaspēks, kuru centās apturēt 1. un 2. Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljons un varonīgi aizsargāja Jelgavu, kamēr krievu karaspēks gatavoja pretuzbrukumu. Pēc krievu karaspēka neveiksmēm 1915. gada vasarā frontes līnija bija izveidojusies gar Daugavu. Latvija tika sadalīta 2 daļās-Kurzeme un Zemgale rietumos (vācu fronte), Latgale un Vidzeme austrumos (krievu fronte). No Kurzemes un Zemgales vācu okupētās teritorijas devās ap 500 000 bēgļu, kas pēc sevis visu iznīcināja, kas varētu noderēt vācu karaspēkam. Bēgļu nometnes izveidoja paši latvieši, tika arī Petrogradā nodibināta Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kuru vadīja Vilis Olavs. Pēc viņa nāves vadību pārņēma Jānis Čakste.
1915. gada jūlijā sākās latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku dibināšana. Naids pret vācu iebrucējiem, vēlēšanās atbrīvot Latviju, bija iemesls, kāpēc saformējās 1. Daugavgrīvas, 1. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un rezerves bataljons. Latviešiem tagad pašiem bija sava, latviešu armija. Armiju pārgrupēja pulkos, kuros bija ap 40 000 strēlnieku, kurus komandēja ģenerālis Misiņš. Pēc vācu karaspēka okupācijas Kurzeme un Zemgale palika mazapdzīvota.…
