| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Tiesību jēdziens | 4 |
| 2. | Morāles jēdziens | 5 |
| 3. | Attiecības starp morāli un tiesībām | 7 |
| 3.1. | Morāles un tiesību atšķirīgās iezīmes | 7 |
| 3.2. | Hēgeļa „Tiesību filozofijas” triāde | 8 |
| 4. | Morāles un tiesību normas | 11 |
| 4.1. | Morāles normas | 11 |
| 4.2. | Tiesību normas | 11 |
| 4.3. | Tiesību normu un tikumības normu attiecības | 12 |
| Nobeigums | 14 | |
| Izmantotie informācijas avoti | 15 |
Tiesību jēdziens.
Tiesību uzdevums ir sekot līdzi kārtībai, lai kopdzīve cilvēku kopienā būtu mierīga un visi varētu justies brīvi un neapdraudēti.
Tiesības ir par likumu padarīta valdošās šķiras griba, kuras saturu nosaka šīs šķiras materiālie dzīves apstākļi un tās intereses. Tiesības izpaužas valsts varas nodibinātu vai sankcionētu normu, uzvedības regulu sistēmas veidā.[8.,479] Tas ir tikai viens no daudziem tiesību definējumiem. Kaut gan tiesību jēdziens tiek interpretēts dažādi, tomēr tā pamats ir viens. Lai to pierādītu apskatīsim I. Krastiņa izvirzīto definējumu: tiesības – sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu, tās ir visiem saistošas uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem.[3.,4]
Pirmajā definējumā runa ir par šķiru gribu un arī Latvijas Padomju enciklopēdijā tiesības tiek raksturotas kā īpatnējas normatīvas sistēmas, šķiru sabiedrībā, kuras ir organiski saistītas ar valsti.[9.,628] Te var redzēt piemēru tam, kā atšķiras tiesību definējums dažādos laika posmos. Mūsdienās principā sabiedrība netiek dalīta šķirās, vismaz oficiāli ne, jo kā zināms, tiesas priekšā ikviens ir vienlīdzīgs. Protams, tas neattiecas uz tām valstīm, kuras ir tādas tautu tiesības sistēmas pārstāves, kurā katrai kastai ir savas tiesības, piemēram, Indiju.
Krastiņš savā definējumā tiesībām ir piešķīris tādu apzīmējumu kā fenomens. Ar fenomenu parasti saprot neparastu parādību. Tiesību skaidrojumam kā neparasta, izcila parādība jāpiekrīt, jo to izcelsme un attīstība tiešām ir neatkārtojama. Ieskatoties tiesību vēsturē, jāsecina, ka to attīstības laiks ir bijis ilgs un dažādu politisku, ekonomisku u.c. notikumu ietekmēts.
Pirmajos definējumos dominē uzvedības normu sistēma, kura regulē sabiedrības un atsevišķas personas attiecības. Tātad tiesību jēdziena pamats balstās uz cilvēku savstarpējām attiecībām, kurās ne mazāka loma ir morālei, ar kuras analizēšanu turpināsim.
…
1. Tiesību jēdziens...........................................................4 2. Morāles jēdziens..........................................................5 3. Attiecības starp morāli un tiesībām...............................7 3.1. Morāles un tiesību atšķirīgās iezīmes.....................7 3.2. Hēgeļa „Tiesību filozofijas” triāde..........................8 4. Morāles un tiesību normas..........................................11 4.1. Morāles normas...................................................11 4.2. Tiesību normas...................................................11 4.3. Tiesību normu un tikumības normu attiecības
