Vērtējums:
Publicēts: 26.05.2004.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 6 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 1.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 2.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 3.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 4.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 5.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 6.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 7.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 8.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 9.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 10.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 11.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 12.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 13.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 14.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 15.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 16.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 17.
  • Referāts 'Skābekļa saturs ūdenī', 18.
Darba fragmentsAizvērt

Upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē. Daudzās pilsētās upes ir galvenais ūdens avots, kas ir nepieciešams, lai cilvēki spētu izdzīvot, turklāt, no jūrām, upēm un ezeriem mēs iegūstam zivis un citus vērtīgus produktus. Tāpēc ir ļoti svarīgi rūpēties par ūdenstilpju tīrību, tās nepiesārņot. Piesārņojumam nemaz obligāti nav jābūt toksiskam, lai izraisītu ūdens organismu bojāeju vai arī lai samazinātu ūdens kvalitāti. Šādi piesārņojuma veidi, piemēram, ir organiskās atliekas, fosfāts un nitrāti, kas veicina eitrofikācijas procesus. Vērojot ūdenstilpes, var redzēt, ka daudzas no tām ar laiku aizaug. Šāda ūdens „apdzīvotība” ar ūdenszālēm un aļģēm padara upes un ezerus nepatīkamus peldēšanai. Dažas aļģes, kas spēj uzaudzēt garus dzinumus, aptinas ap dzenskrūvi, tādā veidā padarot neiespējamu kuteru un motorlaivu pārvietošanos. Ūdens šādās ūdenstilpēs kļūst duļķains, saputojies, mainās arī ūdens krāsa. Strauja aļģu un jūraszāļu populācija nodara lielu kaitējumu. Vētras vai ļoti stipra vēja laikā aļģes var nokļūt krastā un turpat iet bojā, pūstošas aļģes rada nepatīkamu smaku. Zivis šādā gadījumā piedzīvo nopietnas grūtības, jo naktīs visu vai gandrīz visu ūdens skābekli augi izmanto elpošanai, neko neatstājot zivīm. Tas viss kļūst par iemeslu eitrofikācijas procesam. Eitrofikācijas process notiek dabiskā veidā, tomēr lielā mērā tas notiek arī cilvēku darbības dēļ, jo īpaši tādēļ, ka ūdenstilpēs tiek novadīts pilsētu vai rūpniecības notekūdens.
Viena no vissliktākajām eitrofikācijas sekām ir skābekļa satura maiņa ūdenī. Izrādās, ka skābeklis ir vajadzīgs ne tikai dzīvei uz zemes, bet arī dzīvei ūdenī. Ūdenī organiskās atliekas oksidējas baktēriju un citu mikroorganismu dēļ. Lai oksidētos, mikroorganismiem ir nepieciešams skābeklis, kas izšķīdināts ūdenī. Daudzi derīgi upju iedzīvotāji ar lielām grūtībām pārdzīvo skābekļa satura ūdenī mazināšanos vai arī vispār nespēj eksistēt šādos apstākļos.
Mēs redzam, ka eitrofikācija un skābekļa samazināšanās ūdenī, kas saistīta ar to, izraisa nopietnas problēmas, tāpēc es nolēmu noskaidrot, kāds ir skābekļa līmenis Latvijas ūdeņos, kā arī salīdzināt to ar nepieciešamo skābekļa līmeni, kas spēj nodrošināt normālu dzīvi ūdenstilpēs.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants