Dzīvnieku sadalīšana grupās palīdz orientēties milzīgajā dzīvnieku formu daudzveidībā. Klasifikācijas principi var būt dažādi. Dzīvniekus var grupēt pēc morfoloģiskām vai citām pazīmēm, nepētot to radniecību. Tā to darīja Aristotelis (IV gs. pirms mūsu ēras) un K. Linnejs ( XVIII gs.). šāda tipa sistēmas sauc par mākslīgām. To pretstats ir dabiskā sistēma, kuras pamatā ir dzīvnieku radniecīgās saites un izcelsmes kopīgums.
Sistemātikas pamatvienība ir suga. Vienā sugā apvieno dzīvniekus, kuri viens no otra atšķiras ne vairāk kā vecāki no bērniem, savstarpēji brīvi krustojas un dod auglīgus pēcnācējus. Radniecīgās sugas apvieno – ģintīs , ģintis – dzimtās, dzimtas – kārtās, kārtas – klasēs, klases – tipos. Bez šiem pamattaksoniem , tāpat kā botānikā , ir vēl papildtaksoni - pasuga, apakšģints, apakšdzimtas, virsdzimtas u.c.
…
