Ir saulaina un burvīga decembra diena. Visapkārt ir balts, auksts un viss visapkārt vizuļo. Uz jumta un mājas tuvumā stāv milzīgas, mīkstas sniega kupenas. Ezers ir sasalis un bērni uz tā aktīvi slido, bet mazais Ansītis raugās caur logu un skumst. Viņam ir vientuļi. Māte viņam piekodina iet ārā un spēlēties, jo ir apnicis, ka visu laiku sēž mājās un neelpo svaigu gaisu: „Ansīt, izej taču ārā. Tagad ir Ziemassvētku brīvlaiks un mājasdarbus jau tu esi izpildījis.” Bet Ansītis nekur neiet, jo viņam tur nav draugu. Skolā viņu bieži aizvaino, bet mammai viņš par to nav stāstījis, jo ir kauns un mamma parasti mājās ir tik vēlu, ka viņš jau guļ.
Tuvojas Ziemassvētki un visiem mājas iemītniekiem ir svinīgs noskaņojums, tomēr Ansītis vēl skumst. Mamma arī nojauš, ka kaut kas nav kārtībā un domā, kā varētu uzmundrināt savu dēlu. Tā tas nevar turpināties mūžīgi. Ir vajadzīgs kāds brīnums, kas Ansīti darīs laimīgu. Un viņa izdomā kaut ko pavisam ģeniālu, kaut ko tādu, kas jāuzdāvina Ansītim Ziemassvētkos, lai viņu varētu uzmundrināt un izvilkt no mājas. Viņa nolēma viņam uzdāvināt to, kas viņam visvairāk šobrīd pietrūka – draugu.
Pienāca Ziemassvētku vakars. Vecākie ģimenes locekļi sēdēja pie galda, bet bērni šiverēja pa istabu. Sākās arī dāvanu dalīšana. Ansītis saņēma lielu kasti ar maziem caurumiem. Viņa acis iedegās, sirds sāka pukstēt ātrāk.…
