Cilvēks ir iekļauts pasaules nemitīgajā apritē, taču viņam ir dota iespēja arī apzināt šo pasauli, šo lielo veselumu, kā arī sevi tajā. Iespējams cilvēkam šajā pasaulē ir dots tāds uzdevums, ko cilvēks vēl līdz šim brīdim nav apzinājies, bet tomēr cilvēce redz apzināti vai neapzināti, ka tai šai pasaulē ir kāda loma, tātad, arī uzdevums. Cilvēks apjauš, ka par viņam doto dāvanu jeb dzīvību ir "jāmaksā" - maksa par to ir ciešanu un nāves kā savas eksistences daļas apzināšanās un pārdzīvojums. Ciešanu un nāves izpratne dod cilvēkam gan reālistiskāk paskatīties uz dzīvi, gan arī tāpēc, ka tā liek cilvēkam ieraudzīt dzīves brīnumus.
Daudzās mitoloģiskās versijās par cilvēka tapšanu runā kā par kaut kādu atdalīšanos no "Sākotnējā", "Absolūtā", un šī atdalīšanās tiek raksturota kā "krišana", "izraidīšana" utt. Ar to tiek saistīta cilvēka sākotnējā vainas apziņa, kuras sākuma avots ir cilvēka vēlme kļūt patstāvīgam. …
