Platons
Savā mācībā noformulēja ideju teoriju: pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš dēvēja par "veidiem" jeb "idejām" un identificēja ar esamību.
"Idejas" ir mūžīgas, "aiz debesīm mītošas", tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika
Jutekliskas lietas ir pārejošas, relatīvas, atkarīgas no telpas un laika. Ideju pasaule veido patstāvīgu un īstenu esamību, bet augstākā ideja – agaton (labais), tam seko kalos (skaistais) un patiesais.
Aristotelis
Savā mācībā noformulēja esamības teorijas principus: atšķirībā no zinātnēm (fizikas), kuras pēta kādu esamības daļu, filozofijas (metafizikas) uzdevums ir pētīt esamību kā tādu, kas tai piemīt kā esamībai, tās būtību.
Izziņas pamatā jāliek stingra metode (analītika), kura māca kā iegūt vispārīgas un nepieciešamas zināšanas.
Jebkuras parādības būtībai jāatbilst diviem kritērijiem: 1) domājama, jeb ar jēdzienu aptverama; 2) spējīga uz atsevišķu eksistenci. Šiem kritērijiem neatbilst nedz dažādās stihijas, par kurām runā agrīnie filozofi, nedz "idejas" kā vispārējais.
…
