Par, manuprāt, fascinējošāko formu atzīstama harizmātiskā dominance, kuras spilgtākie piemēri meklējami tieši 20. gs . Kā autora tā manu apbrīnu tā ir izpelnījusies ar savas darbības principu: cilvēki nepakļaujas līderim, likuma vai tikuma vadīti, paklausība slēpjas ticībā, kas, sekojot autoritātei, ir orientēta uz tās personību. Harizmātiskā kundzība ir pastāvējusi katrā vēstures periodā, katrā pasaules vietā, kas ļauj to nosaukt par visstabilāko no dominances veidiem.
Cik ilgi vien pastāvēs sabiedrība, tik ilgi būs iespējams runāt par formām, kas to pārvalda, taču es, piekrītot Maksa Vēbera izvirzītajiem apgalvojumiem, uzskatu, ka šāds iedalījums atspoguļo visu pārvaldes procesā realizēto metodiku. Neviena no šīm formām nespētu funkcionēt bez citas palīdzības- kā līdera instruments ir likumi, tā likumu pamatojums slēpjas laika gaitā nostiprinātās sabiedrības normās, tādēļ, manuprāt, par attiecīgo vēstures periodu iespējams spriest pēc visu trīs autoritātes veidu savstarpējās attiecības.
…
