Rakstīt tieši par šo tēmu izvēlējos gan tāpēc, lai vairāk uzzinātu par Freidu, kurš tiek piesaukts visdažādākajās situācijās, gan vietā, gan nevietā, gan arī tādēļ, ka mani interesē Junga arhetipu teorija.
Kas gan īsti ir pati psihoanalīze? Kā I. Šuvajevs raksta priekšvārdā „Zigmunda Freida dzīve un idejas”, Z. Freida grāmatai „Psihoanalīzes nozīme un vēsture” (Rīga, 1994), pastāv vairāki uzskati – ka psihoanalīze vispār nav zinātne, ka tā ir dabaszinātne, „gara zinātņu psiholoģija”, sociālo zinātņu hermeneitika, vai, vispār viltus zinātne. Viedokļu un aizspriedumu par psihoanalīzi ir daudz. Pats psihoanalīzes izveidotājs Z. Freids to definē kā ārstniecisku metodi, kas izmantojot psiholoģisku tehniku, mēģina ārstēt noteiktas nervozitātes formas, kamēr Jungs ar ironiju saka, ka: „Vārds „psihoanalīze” ir kļuvis par vispārēju labumu tādā mērā, ka ikviens, kas lieto šo vārdu, iedomājas arī saprotam, ko tas nozīmē.” (K.G. Jungs. „Dzīve, māksla, politika”. Rīga).
Lai kurš no viedokļiem arī nebūtu pareizākais, psihoanalīzes milzīgā ietekme ne tikai zinātnes, bet arī kultūras un mākslas laukā ir nenoliedzama. Kā piemērus var minēt sirreālistisko mākslu un absurda teātri. Jungs par mākslas un analītiskās psiholoģijas attiecībām teicis, ka: „Šīs attiecības balstās uz to, ka māksla savā izpildījumā ir psiholoģiska darbība, un, ciktāl tā ir tieši tāda, to var un vajag pakļaut psiholoģiskai interpretācijai.” (K.G. Jungs. „Dzīve, māksla, politika”. Rīga).
…
