-
Eitanāzija un ētika
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Eitanāzijas rašanās cēloņi | 4 |
| 2. | Eitanāzijas ētiskie aspekti | 6 |
| 3. | Eitanāzijas problēmas risināšana | 10 |
| Secinājumi | 13 | |
| Izmantotā literatūra | 14 |
SECINĀJUMI
1. Sengrieķu filozofs Platons bija viens no pirmajiem, kurš savā darbā “Valsts” rakstīja par to kā eitanāzija ir atļauta.
2. Jau senā vēsturē tika izmantoti palīglīdzekļi un ārsta asistēšana, lai labvēlīgi nomirtu.
3. Gan mūsdienās, gan senatnē eitanāzijas atļaušana un legalizācija bija ļoti diskutējams jautājums, jo katram bija savs viedoklis.
4. Saskaņā ar Latvijas ārstu ētikas kodeksu eitanāziju var dēvēt par slepkavību un Latvijā tas ir sodāms ar kriminālatbildību.
5. Daudzi ārsti uzskata, ka starp ļaušanu nomirt un nonāvēšanu pastāv būtiskas ētiskas atšķirības, un tāpēc aktīvā eitanāzija nav pieņemama.
6. Pilsoņiem un politikas pārstāvjiem ir jāpretojas veidotājām spiediena grupām, plašsaziņas līdzekļiem par Eitanāziju, jo pirms lielu lēmumu pieņemšanas šajā tēmā ir nepieciešama dziļāka valsts vispārēja izpēte.
7. Eitanāzijas problēmas risināšana lielākoties saistās ar paliatīvās aprūpes pienācīgu nodrošināšanu un pacientu sāpju mazināšanu.
8. Ļoti daudziem, kuri vēlas veikt eitanāziju ir nepieciešama cita vieda palīdzība, jo bieži vien šīs personas ir saslimušas ar garīgām slimībām.
9. Eitanāzijas legalizācijas gadījumā neizbēgama ir “slidena nogāze”.
…
Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem. Aktīvā eitanāzija ietver nāvējošu substanču vai citu nāvējošu līdzekļu izmantošanu. Parasti tā ir kādas letālas injekcijas ievadīšana cilvēka organismā. Par eitanāziju netiek uzskatīta, bet līdzīga tai ir ārsta asistēta pašnāvība - ārsts pacientu apgādā ar nepieciešamajām zināšanām un / vai līdzekļiem pašnāvības veikšanai. Pats būtiskākais – eitanāzijai jābūt diagnostiski pamatotai un brīvprātīgai – pēc paša slimnieka lūguma vai viņa tuvinieku lūguma, ja slimnieks ir bez apziņas un bez cerībām to atgūt (Par labu nāvi…, [b.g.]). Bioētikas enciklopēdijā ir sniegtas četras eitanāzijas nozīmes: • personu, kuras smagi cieš, nāves paātrināšana; • lieko cilvēku dzīvības izbeigšana; • rūpes par mirstošiem slimniekiem; • dot cilvēkam iespēju mirt (Par labu nāvi…, [b.g.]). Eitanāziju var īstenot divās formās: aktīvā un pasīvā formā. Aktīvās un pasīvās eitanāzijas atšķirību speciālisti uzskata par svarīgāko medicīnas ētikas problēmu.
