Igaunijā, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs valsts administrācijas transformācija sākās 90. gadu sākumā pēc komunistiskā režīma sagrūšanas. Tajā laikā Baltijas valstīs valdīja uzskats, ka publiskajai administrācijai jābūt patstāvīgai, jāsekmē un jāattīsta profesionālisms, lai tiktu īstenota adekvāta valsts politika un likuma ieviešana sabiedrībā. Svarīgi bija izveidot tādu civildienestu, kas veiksmīgi, bet ne dārgi pārvaldītu valdības politiku. Līdz 90. gadu vidum Igaunijā parlamentā notika karstas debates par valsts civillikumu, līdz 1995. gadā tika pieņemts Civildienesta likums.
Igaunijas vēlme pievienoties Eiropas Savienībai radīja nepieciešamību pēc jaunas, kvalitatīvākas nacionālās likumdošanas bāzes, īpaši saistībā ar Eiropas Kopienas likumiem. Civildienestam bija jāpievienojas noteiktiem juridiskajiem standartiem, kuri dominēja Eiropas Savienības dalībvalstīs. Likumdošana bija jāsaskaņo ar efektīviem vispārpieņemtiem principiem. Tas nozīmēja- konsultācijas, sadarbību, konfliktu risināšanas mehānismu meklējumus, kvalitātes kontroli. Iepriekšminētie principi, praktiski, netika pielietoti iepriekšējā režīma laikā. Jaunajā demokrātiskajā sistēmā bija nepieciešama konkrēta un noteikta valdības politika.
Igaunijas Civildienests
Galvenais kritērijs, kurš tika ietverts 1995. gadā pieņemtajā Civildienesta likumā, ir pārvaldīšana. Igaunijas civildienestā ir gan aģentūras, gan valsts un pašvaldību ierēdņi, turklāt, civildienests strukturējas institucionāli, t.i. ja iestāde ir civildienestā, tad visi iestādes darbinieki ir ierēdņi. Tika uzskatīts, ka tikai augstākajiem ierēdņiem ir tiesības īstenot publisko varu, tāpēc arī tikai viņi tika uzskatīti par ierēdņiem.…
