Ētiskā stadija ir, kad cilvēks kļūst pieaudzis, kad viņam jāsāk pieņemt patstāvīgus lēmumus un jāsāk uzņemties atbildība pašam par sevi un savu rīcību. Kirkegors uzskata, ka cilvēks no estētiskās stadijas uz ētisko stadiju pāriet, nožēlojot izdarīto, tad, kad viņš neapzinajās savu rīcību. Tad, kad viņš neapzinājās pats sevi. Viņš uzskata, ka cilvēks uzņemas atbildību ne tikai par savu visu turpmāko dzīvi, bet arī par to, ko tika darījis iepriekš, estētiskajā stadijā.
Cilvēks kļūstot pieaudzis, kļūst par pilnvērtīgu personību, atšķirībā no estētiskās stadijas, viņš izdara izvēli it visā – ko darīt, ko nē, kam piekrist, kam nepiekrist, izšķirties starp labo un ļauno. Viņš sāk dzīvot pēc sabiedrībā noteiktajām normām, likumiem un ierobežojumiem. Dzīve viņam sniedz izvēli kā dzīvot, dzīvot kā visi vai dzīvot kā pašam tīk.. Bet dzīve arī uzliek pienākumus, kurus katram cilvēkam vajadzētu izpildīt. Kā saka, ka vīrietim dzīvē jāizdara trīs lietas: jāiestāda koks, jāuzceļ māja un jārada dēls. Ja viņš to visu izdarīs, tad nebūs velti nodzīvojis dzīvi, izdarot to, kas viņam pēc Dieva noteikts. Arī pēc Kirkegora domām, ētiskajā eksistencē liela loma ir darbam, draudzībai un laulībai. „Darbs kā pienākums nopelnīt sev iztiku ir vispārcilvēciskā momenta izpausme: no vienas puses pienākuma, no otras – brīvības izpausme.” Vai cilvēks var dzīvot neko nedarot un nekontaktējoties ar nevienu citu tādu pašu dzīvu radību kā viņš? Varbūt arī var, bet es šaubos vai cilvēks tā var nodzīvot ilgu mūžu un šaubos vai viņš pats var būt ar to apmierināts.
…
