Lai aplūkotu radošu personību un noskaidrotu tās īpatnības un specifiku, ir jāsāk ar jautājumiem par to, kā vispār var aplūkot personību, proti, jautājumu, kas ir personība, un jau tālāk risinot jautājumu par to. ko nozīme radoša šī personības izpausme vai būšana radošai personībai. Pats jautājums par to, kas ir cilvēks, kā centrālais antropoloģisko pētījumu objekts ir sarežģīts un viegli risināms. Psihologs Viesturs Reņģe uzskata, ka „Cilvēks, cilvēka personība kā pētījumu objekts ir tik komplicēta parādība, ka vienam pētniekam vai pētnieku grupai bieži vien ir neiespējami aptvert visu personības psiholoģijas daudzveidību”.1 Tas var kalpot kā norāde, ka nav viena veida vai formas kā runāt par personību. Būtiski avoti, kas sekmē atšķirīgo izpratņu veidošanos un pastāvēšanu, ir atšķirīgie izejas punkti un pieņēmumi. Tos rodas atšķirīgā un dažādā pieredzē, kādā tiek uzlūkots cilvēks. Personības teoriju daudzveidību nosaka atšķirīgie skatupunkti un izpratnes, kas ir būtiskas, ja ir vēlme iezīmēt robežas. Šādas robežas vienmēr var atrast, bet tās būs izplūdušas. Savukārt mans mērķis būs nevis iezīmēt robežas, bet atrast centrālos jautājumus, kas savukārt veidos vienu saskares punktu vairākās teorijās, kā runāt par personību.…
