Raiņa lugā „Uguns un nakts”, kas ir balstīta uz latviešu folkloru, var sastapt dažādus mitoloģiskus tēlus, kurus autors ir izmantojis, lai ietērptu savas domas vārdos un pārvērtis tos simbolos, lai lasītāji to varētu uztvert sev saprotamā veidā.
Rainis šos tēlus ir iedalījis divās daļās – gaišie un tumšie. Gaišie tēli, Laimdota, Lāčplēsis un lugas beigās arī Spīdola, ir kā brīvības un laimes simbols, visa gaišā un labā atainojums. Savukārt tumšie tēli, Kangars un Melnais bruņinieks, simbolizē brīvības laupītājus un apspiedējus. Viņi simbolizē tos vāciešus, kuri gadsimtiem paverdzināja latviešus.
Jau pats lugas nosaukums parāda šos divus galvenos simbolus; uguns simbolizē gaismu, bet nakts tumsu, kas ir savstarpēji pilnīgi pretstati. Uguns ir silta un spoža, tā silda un pasargā. Savukārt nakts ir auksta un tumša, tā rada baiļu sajūtu un apjukumu. Tomēr, kad tumšā naktī tiek iedegta uguns, bailes pazūd un virsroku gūst gaisma.
Galvenais gaismas spēks ir Lāčplēša tēls, kas simbolizē spēku, tautas mīlestību un brīvību.
…
