Sokrats dzimis 469.gadā Atēnās. Viņa vecāki ir trūcīgi un pieder pie aprindām, kam pašām jāpelna sev uzturs. Tēvs ir tēlnieks, māte- bērnu saņēmēja. Jaunais Sokrats iegūst tikai tā laika pamatizglītību un ir spiests mācīties tēva arodu un tam palīdzēt. Tomēr jauneklis ir zināšanu kārs un sāk nodoties pašmācībai. Drīz Sokrats atmet tēva arodu un kļūst par gudrības meklētāju. Viņu interesē ne tik daudz lielās pasaules problēmas kā pati cilvēka dzīve. Viņš grib zināt, kā cilvēkam jādzīvo, lai tas būtu laimīgs. Sokratu nomoka jautājums: kas ir īstā dzīves gudrība? Pats viņš saviem spēkiem nevar atrisināt šo jautājumu un tāpēc prasa padomu tā laika ievērojamākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri vada cilvēku dzīvi un kuriem tāpēc būtu jāzina atbilde uz jautājumu, kas pārņēmis viņa prātu. Taču tie nevar Sokratu apmierināt, un viņš dodas pie dzejniekiem, arī pie Atēnu amatniekiem, bet visur pārliecinās, ka neviens nezina īsto dzīves gudrību.
Viņš nojauš, ka ir kāda vispārīga patiesība, kāda īsta dzīves gudrība. Tāpēc tas asi nostājas pret tai laikā Atēnās valdošo filozofisko virzienu- pret sofistiem, kas mācīja, ka katram cilvēkam ir sava patiesība, ka cilvēks ir visu lietu mērs.”(2;50-51)…
