Ikdiena aizskrien, pat nevar manīt, kur palika pirmdiena, kur trešdiena, kad jau atkal svēt-diena. Var skriet ar acīm priekšā pieliktām plaukstām, var vērot visu caur pirkstu starpām, var delnas mierpilni iebāzt kabatās un saprast, ka ar mums viss ir labi. Varbūt ne spīdoši, ne žilbinoši kā reklāmās, bet kopainā mēs daudz pateicību esam parādā. Par to, ka mums ir iemesli smaidīt un arī par mirkļiem, kad nogurst pleci, piekūst kājas un viss liekas nebeidzami pelēks. …
