Kanta filosofiskais ideālisms.
Kanta filosofiskais ideālisms Spriestspējas kritikā parādās kā transcendentālā subjekta spriestspējas pamatojums, kur pēc prāta un sapratnes un attiecīgi to avotu - brīvības un dabas likumu atrašanas, rāda tās struktūras, kas nepieciešamas, lai runātu par prāta vienību.
Spriestspēja ļauj cilvēkam iekļauties determinētajā dabas pasaulē un realizēt tur noteiktu brīvību: “Šī pati par sevi (atbilstoši visiem sapratnes jēdzieniem) nejaušā likumsakarība, kuru dabā priekšnosaka un liek pieņemt spriestspēja (tikai pašas sevis labad), ir dabas mērķtiecība, kuru mēs tajā katrā ziņā pieļaujam. Ar to netiek apliecināta ne dabas teorētiskā izziņa, ne praktiskais brīvības princips, taču dabas aplūkojumam un izpētei tiek dots princips, lai kādai atsevišķai pieredzei meklētu vispārējos likumus, pēc kuriem mums jāveic šī pieredze, un izdibinātu to sistemātisko savienojumu, kurš nepieciešams saistītai pieredzei un kuru apriori pirmspieņemt mums ir pamats1.”- manuprāt, prāta vienības ideja, vienotas pieredzes iespējamība, pasaules un cilvēka prāta saskaņošanās norāda uz Kanta ideālisma principu, ka “[..] ideālists nevis noliedz ārēju sajūtu objektu eksistenci, bet gan to, ka tie ir doti tiešā, nepastarpinātā uztverē2”.…
