1) Šajā dzejolī par motīvu var uzskatīt mūžīgu tēmu- esamību, bet bez jebkāda nolūka un mērķa. Darbību, kurai iemesls ir tikai tas, ka līdz šim tā bijis. Kādas lietas pastāvēšanu, bet nevarēšanu to izmantot.
2) Liriskā „es” pārdzīvojumus O. Vācietis izteicis vienkāršā, saprotamā valodā: bez divdomīgiem vārdiem, ar viegli uztveramu dzejoļa domu. Iespējams, dzejnieks caur lirisko „es” ir vēlējies pateikt apkārtējiem, cik svarīgi ir dzīvot ar mērķi, izbaudīt visu apkārt esošo ar katru kermeņa šūniņu, pateikt to, kas mocījis visu mūžu.…
