Erika Eriksona personības attīstības epiģenētiskā teorija

Tāpat kā A. Freidas teorija, arī Ē. Ēriksona teorija radās psihoanalīzes praksē. Kā atzina pats E. Eriksons, pēckara Amerikā, kur viņš dzīvoja pēc emigrēšanas no Eiropas, tādas parādības kā mazu bērnu satraukums, indiāņu apātija, kara veterānu samulsums un nacistu cietsirdība prasīja paskaidrojumus un korekcijas. Psihoanlītiskā metode visās šajās parādībās atklāj konfliktu, bet Z. Freida darbi neirotisko konfliktu darīja par vienu no visvairāk izpētītajiem cilvēciskās uzvedības aspektiem. Tomēr E. Eriksons neuzskata, ka minētās masveida parādības ir tikai neirožu analogi. Pēc viņa domām cilvēciskā “Es” pamati sakņojas sabiedrības sociālajā organizācijā.
E. Eriksons radīja psihoanalītisku koncepciju par sabiedrības un “Es” attiecībām. Vienlaicīgi šī koncepcija ir arī bērnības koncepcija. Vēl vairāk, - sabiedrības attīstība pagarina bērnību. “Garāka bērnība tehniskā un intelektuālā nozīmē rada viruozus, bet... uz visu mūžu atstāj emocionāli nenobriedušas pazīmes”, - rakstīja E. Eriksons.
Personības struktūru E. Eriksons traktē tāpat kā Z. Freids. Ja mēs kādā pavisam ikdienišķā brīdī apstāsimies un pajautāsim sev, viņš rakstīja, par ko mēs nupat domājām, mūs gaida vairāki negaidīti atklājumi: izbrīnā mēs konstatējam, ka domas un jūtas pastāvīgi svārstās uz vienu vai otru pusi no nosacīta līdzsvara stāvokļa. Novirzoties uz vienu pusi no šī stāvokļa, domas turpina fantastiskas idejas attiecībā uz to, ko mums gribētos izdarīt; novirzoties uz otru pusi mēs negaidīti atrodamies pienākuma domu varā, mēs domājam par to, ko mums vajag darīt, nevis par to, ko gribētos; trešo stāvokli, it kā “sastinguma stāvokli” starp šīm galējām situācijām, atcerēties grūtāk. Šeit, kur mēs sevi vismazāk apzināmies, pēc E. Eriksona domām, mēs visvairāk esam. Tātad, kad mēs gribam, tas ir “Tas”, - kad mums vajag, tas ir “Pār-Es”, bet sastinguma stāvoklis – tas ir “Es”. Pastāvīgi balansējot starp šo divu instanču galējībām, “Es” izmanto aizsardzības mehānismus, kas ļauj cilvēkam atrast kompromisu starp impulsīvajām vēlmēm un “nomācošo sirdsapziņu”. …