Valters Gropiuss, tāpat kā viņa tēvs un vectēvs, kļuva par arhitektu. Viņš neprata zīmēt, tādēļ visas savas karjeras garumā bija atkarīgs no līdzstrādniekiem. Skolas laikā viņš noalgojā asistentu, kurš viņa vietā pildītu mājasdarbus. 1908. gadā sāka darbu Pētera Behrena firmā, bija viens no pirmajiem utilitārās skolas locekļiem. 1910. gadā pameta darbu firmā un kopā ar domubiedru Ādolfu Meijeru devās nostabilizēt praksi Berlīnē. Kopīgi viņi dalīja kredītu, ko bija paņēmuši sava projekta īstenošanai šajā periodā (the Faguswerk in Alfeld-an-der-Leine, Germany) – kurpju rūpnīcai. Kaut arī viņi abi projektēja tikai rūpnīcas fasādi, kantainās stikla sienas demonstrēja Ādolfa un Valtera modernisma principus, kas atspoguļoja funkcionalitāti un Gropiusa veselīgos nosacījumus darbā ar stiklu. Šajā agrajā periodā abi nodarbojās ar biroju un rūpnīcu ēkām. (Werkbund Exhibition (1914) in Cologne)
1913. gadā Gropiuss publicēja rakstu par indistruālo ēku ietekmi, kurā ietilpa ļoti daudz bildes ar ražotnēm un liftiem Ziemeļāfrikā. Ļoti ietekmīgs raksts, kas iespaidoja citus Eiropas modernistus.…
