Šī daiļdarba tēma ir kāda cilvēka domas. To viņš atklāj ar nolūku rādīt to, ka tās sakropļo personību, ja cilvēks ir ar kaut ko apmāts. Stāsta kulminācijā ir atklātas šausmas, cilvēkam ieraugot to, kas ar viņu ir noticis apmātības dēļ. Viņa „es” dubultojas, tas kļūst pretīgs pats sev, atklājot apsēstības sekas. Autors to parāda brīdī, kad sainī, ko nesa Arvīds, tas ieraudzīja savu galvu, kura pēc izskata bija riebīga.
Daiļdarbā tiek parādīts tas, ka apziņas (galva) plūsmu kavē kāda doma, kas neliek mieru un uztrauc, to autors atspoguļoja metaforā „zirneklis”. Tas aizvien vairāk piesaista uzmanību, to pierāda metafora „tīkls”, ko paspilgtina epitets „biezs, stiprs”. cilvēks, kas nespēj domāt ne par ko citu, izņemot to vienu lietu, noniecina visa apkārtesošā (ārpasaule) nozīmi; tas ir attēlots metaforā „dāldera vērta”. Metafora „zirnekļa tīkli” ataino domu sajukumu. Metafora „ārsta kabinets” parāda cilvēka vēlmi saprast, kas ir noticis, tad viņš apzinās, ka to kāds uzrunā (balss). Metaforas „viļņu šļakatas” un „galvas šļakatas” simbolizē nemieru un sajukumu.…
