Visu rezumējot, šis teksts, lai gan runā par 18. gs. risinātām problēmām, mūsdienu cilvēku var mudināt izvēlēties kādus konkrētus domu virzienus, kuriem sekot. Protams, var uzskatīt, ka zinot par ļoti daudz ko pa drusciņai, cilvēks veido sev plašu redzesloku un interesējas par daudz ko, kas arī ir taisnība. Bet būtu vērtīgi tomēr izkristalizēt sev tuvākas zinātnes, reliģijas un domāšanas sfēras, kuras pārzināt dziļāk, pieiet tām ar personīgu interesi. Tāpat ir būtiski ņemt vērā Fuko vārdus, ka „mūsu pašu kritiskā ontoloģija nav jāuzskata par teoriju, doktrīnu, (..) par nemitīgi zināšanas akumulējošu struktūru; tā jāuztver kā attieksme, kā ētoss, kā filozofiska dzīve, kurā mēs – kritizēdami sevi (..) – izanalizējam sev uzliktās robežas un eksperimentējam ar iespējām tikt tām pāri” . Tie būtu jāizprot kā sevis nemitīga attīstīšana un pilnveidošana ar dabisku manieri, proti, es lašu šo grāmatu nevis tāpēc, ka kāds gudrs cilvēks teica, ka gudri cilvēki lasa šo grāmatu, bet tāpēc, ka šīs grāmatas temats mani ir ieinteresējis un es pats spēju to kritiski izvērtēt un izvilkt no tās sev nepieciešamus faktus un pārdomas. …
