Lai gan Albērs Kamī tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem 20. gadsimta filozofiem, kas pārstāv eksistenciālisma virzienu, par viņu rakstīts: ”Viņam nav sistemātisku filozofisku traktātu, bet ir filozofiska, literāra un politiska satura esejas, stāsti, drāmas un dienasgrāmatas, kurās viņš izvērš savas domas.”1 Tālāk tajā pašā grāmatā tiek sniegts apraksts par idejām darbos “Mīts par Sīsifu”, “Cilvēks dumpī” un “Vidusjūras domāšanā”. Zīmīgi, ka nav minēti romāni, tātad tur viņa filozofiskie spriedumi it kā netiek attēloti. Taču manuprāt, tā nav, romānā “Mēris” gluži labi var uztvert ne tikai sižetisko līniju, bet arī autora attieksmi un domas.
Turklāt jāatceras, ka eksistenciālisms ir ne tikai filozofijas, bet vienlaicīgi arī literatūras tendence, līdz ar to gan A. Kamī (gluži tā pat kā Ž. P. Sarts u.c.) ir uzlūkojams gan kā filozofs, gan kā literāts, turklāt šie abi jēdzieni nebūtu nodalāmi, kas noved pie secinājuma, ka A. Kamī literārā darbība vienlaicīgi ir uzlūkojama arī kā filozofiskā darbība. …
